DOKUMENTĀLĀS FILMAS "AFIGENNA" UN "MEIKOTS ĪRIJĀ", REŽ. IVARS ZVIEDRIS

“Afigenna”
2019, Latvija, 17’, dokumentālā filma, rež. Ivars Zviedris

Pasaulē mēs esamseptiņi miljardi cilvēku. Katram mums ir stāsts par mammu, un katrai mammai ir stāsts par mums. Filma ir viens no šiem stāstiem.
Viktorija gribēja, lai nofilmē viņas dēlu Daņilu. Puisim spīdēja acīs saulē, un viņš negribēja filmēties. Abi sāka strīdēties. Filmas kamera bija strīda lieciniece, un 17 minūtēs iemūžināja emociju gammu, kas sniedzas no kvēlas mīlestības līdz absolūtam naidam.
Filmā ir tikai četri kadri, kas skatītājam ļauj būt kameras vietā un izdzīvot mammas un dēla strīdu un mīlestību bez robežām.


“Meikots Īrijā”
2019, Latvija, 42’, dokumentālā filma, rež. Ivars Zviedris
Filma vienā teikumā
Trīs mammas, Ralfs (12 g.v), Rute (9 g.v.) un Maikls (9 g.v.) meiko dzīvi Īrijā.
*meikot - no angļu valodas “make” - radīt, veidot, gatavot, pelnīt u.c.

Filmas apraksts
Īrijā dzimušie latviešu bērni ir nācijas daļa, kura sapņo angliski, īru dialektā, un iezīmē savdabīgu jaunāko laiku Latvijas vēstures lappusi. Lai gan tur, Īrijā, viņus, angliski runājošus, nevarētu atšķirt no blakus mājā dzīvojošajiem īriem, ar latviešu valodu viņi ir “uz jūs”.
Īrija ir spilgts piemērs, lai ilustrētu latviešu tautas jaunāko laiku vēsturi, kopš esam iestājušies Eiropas Savienībā. Salīdzinoši nelielajā Īrijā dzīvo ievērojams daudzums latviešu ģimeņu. Ap desmit gadus vecie Īrijā dzimušie bērni ir kā latviešu nācijas spoguļattēls kopējā tautas vēstures bildē, kurā iezīmējas tās iznīkšanas draudi. Par šiem draudiem runā demogrāfi, valstsvīri, Latvijas reemigrācijas plānu sastādītāji, taču šīs runas bieži vien paliek nesadzirdētas un darbi pusdarīti, jo pietrūkst emocionālās saiknes starp latviešiem TE un TUR. Viens no nozīmīgākajiem nacionālās pašapziņas un ģimenisko saišu stiprinātājiem ir dzimtā valoda.
Nevienā formālā nācijas glābšanas plānā vai kādā citā dokumentā netiek aprakstītas emocijas un pārdzīvojumi, kas uzplaiksnī, kad satiekas “īrijietis” un viņa vecmāmiņa Latgales viensētā. Un nav aprakstīts arī tas, ka vecmāmiņa ar mazbērniem spēj vēl kaut cik saprotami sarunāties tikai tāpēc, ka mamma ar bērniem ģimenē runā latviski angliskā “rasolā”.
Mēs Latvijā, kā arī mammas un tēti Īrijā nevaram bērniem ar divām pasēm pārmest to, ka vecmāmiņa viņu sacīto nesapratīs. Toties mēs varam šo puslatviešu un pusīru stadiju iekonservēt filmas failos, kuros skaidri un emocionāli saskatāma Latvijas jaunāko laiku vēsture (2006-2019).
Filmas dramaturģija nav jāizdomā, to ir radījis laiks no bērnu piedzimšanas “Zaļajā salā” līdz šodienas sapņiem angliski, īru dialektā.